es varētu sev ausis noraut vai galvu noraut, vai galvu aiz ausīm noraut un tad nebūtu ne viena, ne otra.

es esmu briesmone, šobrīd sadalījos par diviem un tagad runāju kā divi, abas divas stulbas, vajag trešo.

nu tad beidzot sajuku prātā un tagad raudu tā kā pastarās dienas jērs

smieklīgi! viens no maniem pseido ir ēna. un nupat es sapratu, ka tam cilvēkam, kurš ņurko pa manām smadzenēm, no manis par atmiņu palikusi tikai ēna. fotogrāfijā.

gribu iedzert tā, ka sirdi rauj no krūtīm ārā, bet man nav naudas, tāpēc ļaušos to sirdi ārdīt.

man zilumi ilgi neiet nost. un, kad sāks iet, tad es atkal raudāšu. laikam man vienkārši šausmīgi patīk raudāt.

es šitā sajukšu prātā, bet varbūt, ja esmu jau sajukusi, tad varētu atjukt atpakaļ, jo karāties pa vidu ir tā, kā pa kluso elpot, ja nemaz nedrīkst, vai arī drīkst, bet nav īpašas vajadzības, es tikai gribu, lai man viss ir, bet man jau daudz nevajag.

dažreiz es tiešām nobrīnos, kā cilvēki bez tielēšanās pēc viena mana lūguma nogriež mani nost fotogrāfijās, bet tad es apdomājos tā kārtīgi un vairs nebrīnos.

kad viņš noņem brilles un ir pavisam tuvu, man neko nekad mūžā vairs nevajag.