Es kliedzu! Skali! No visa speeka un balssaites dega aukstajaa gaisā. Mašīnas loga stikls žēli pīkstot rāpās uz augšu kļūdams par caurspīdīgu robežu stapr puteni tur tārā un sastingušo vētru manī. Mana uz sejas kūstošā ziema sajaucas ar asarām. Sāp. Seja. Acis. Rīkle. Es lēnām aizveru muti. Mašīna ar priekšējo stiklu turpina apstādināt sniega ( Read more... )

es esmu apmaldijusies. Jau sen. Un nekādi nemāku atrast izeju. Kā sapnī, kad gribot kliegt, tu saproti ka nasnāk! Reizēm pat muti nesanāk atvērt, kur nu vēl tā no sirds izkliegties, un tevi pārņem tā šausmīgā atklāsme ka tu esi noķerts slazdā. Ka tu neesi nekas cits kā trofeja kāda spēlē, ka tu nevaldi ne tikai pār saviem apstākliem bet pat pār ( Read more... )

“Are you real??! Where are you?! I am so scared and I am so very much alone! “ A little girl of 7 or 8 was sitting on the end of an the old bed hugging her legs and hiding her face in her knees. She was crying and talking to God: “ In that fairytale you opened up the sea! And our neighbor old Martha said you are real and you hear what we say. I don ( Read more... )